Martes 21 de Noviembre de 2017
El portal de la papa en Argentina
-7.5%Variación precio
puestos MCBA
  • Intervalos nubososBalcarceBuenos Aires, Argentina
    - 17°
  • DespejadoVilla DoloresCórdoba, Argentina
    15° - 29°
  • Cielos nubosos con lluvia débilRosarioSanta Fe, Argentina
    15° - 23°
  • DespejadoEstacion UspallataMendoza, Argentina
    - 23°
  • DespejadoCandelariaSan Luis, Argentina
    18° - 32°
  • DespejadoChoele ChoelRío Negro, Argentina
    10° - 24°
  • Cielos NubososSan Miguel de Tuc.Tucumán, Argentina
    19° - 27°
Ampliar
 Buscador de Noticias
Europa 07/08/2017

Letonia: Kāpēc subsidējam ārzemnieku biznesu? “Lazdiņu” saimniece par “baranku” vietējā kartupeļa audzētājam

Agronome Dagnija Hincenberga ar kartupeļu audzēšanu savā saimniecībā Lazdiņi Ozolnieku novada Sidrabenes (Salgales) pagastā nodarbojas jau divdesmit piecus gadus.

Šajā laikā gūta gan vērtīga pieredze, gan dažādas atziņas, kas vedina uz nopietnām pārdomām gan par kartupeļu audzēšanas biznesu, gan par mūsu lauksaimniecības politiku kopumā.

Kādas ir kartupeļu nozares perspektīvas?

Kartupeļu audzēšanā vienīgais atbalsts ir pārstrādei audzētajiem kartupeļiem. Un tas, zinot, ka Latvijā ir vismazākais atbalsts lauksaimniekiem, bet jākonkurē ir vienā Eiropas tirgū.

Ja valstiski skatāmies tālāk – visa kartupeļu pārstrāde pieder ārzemniekiem. Manuprāt, tas ir absurds un nodevība pret valsts resursiem – subsidēt jomu, kur ir ārzemnieku bizness. Protams, tie ir uzņēmumi, kam ir labs menedžments, mārketings un lobiji. Kartupeļu audzētāji un pārstrādātāji atrodas vienā savienībā, un visparadoksālākais – šī organizācija lobē vien pārstrādātāju intereses. Normālam kartupeļu audzētājam, kas ražo kvalitatīvu pārtikas kartupeli, – apaļa baranka. Tie, kas audzē stērķelei jeb cietei, vēl kaut ko saņem. Mēs nežēlojamies. Reizi sezonā ir pamatīgi jāsarēķina, kas un kā ir, ko un cik varam atļauties, un attiecīgi jāpieregulē platības.

Kāpēc kartupeļu audzētāji nav izveidojuši kooperatīvu?

Es biju Latvijā pirmā kartupeļu audzētāju kooperatīva Tupenis dibinātāja. Biju valdē, pat vadītāja vienu brīdi. Iespējams, mums mentāli ir jāiziet viens aplis, viena paaudze, kad sapratīsim, kāds sadarbības veids kartupeļu audzētājam ir vajadzīgs un piemērots. Es principā atbalstu kooperāciju, tomēr kartupeļu audzēšanā ir ļoti grūti to īstenot. Nav līdz galam efektīvas loģistikas. Esošais modelis nevajadzīgi sadārdzina gala produktu. Protams, kooperatīvi, lai spētu produktu glīti safasēt, kā tirgus prasa, ir ieguldījuši milzīgas investīcijas pārstrādē un glabātavās. Šie ieguldījumi ir jāatpelna, un šajā procesā iesaista ražotāju. Tur veidojas lielveikalā redzamā cenu starpība.

Esam arī kooperatīva Latraps biedrs. Graudi ir industriāls produkts. Dzirdams, ka perspektīvā kartupelis arī būs commodity (tulk. no angļu val. – prece), respektīvi, biržā kotējams produkts. Jautājums ir par kvalitāti – kāpēc ar kartupeļiem un dārzeņiem nav viegli. Cena ir viena, bet vienam ražotājam kartupelis ir kvalitatīvāks nekā otram, un patērētājs par to ir gatavs maksāt vairāk. Savukārt citam kartupelis ir nekvalitatīvs. Kad raža nonāk vienā glabātavā, visiem cena izlīdzinās, visi saņem to pašu cenu vai pārmetumus citu dēļ. Mēs esam jau mēģinājuši.

Vai integrētā audzēšana attaisnojas?

Augu aizsardzībā esam piešāvuši roku tehnoloģijai, kas nav ne lēta, ne dārga, bet ir ļoti punktuāla. Tā izvairāmies no slimībām. Savulaik mēģinājām ar datorizētajām sistēmām prognozēt lakstu puvi – pēc meteodatiem dators rēķina riska vienības un saka, kad jāveic nākamais smidzinājums. Tas beigās nenoveda pie būtiskām izmaiņām tehnoloģijā vai iespējām kaut ko būtiski ietaupīt. Līdz ar to – ja patlaban ir uzspiesta integrētā audzēšana, tad tieši šīs sezonas aspektā man ir divējādas domas. Tas attiecas uz rapšu kaitēkļiem, par tiem ir vislielākā vilšanās. Līdz maija pēdējai nedēļai bija sajūta, ka aukstuma dēļ un raugoties, kā viss norit, kaitēkļu tikpat kā nav un ka varam Latvijā rapšus izaudzēt faktiski bez insekticīdiem. Kā nekompetentie pseidoeksperti gāna lauksaimniekus, kuri audzē rapšus, par dabas piesārņošanu! Viņu argumenti ir visai tumsonīgi! Jā, biju sacerējusies – lūk, mēs šajā gadā esam izaudzējuši rapšus 
bez insekticīda. Paskatīsimies, ko jūs tagad teiksit! Šī laime pārvērtās faktā, ka nesen daudzās saimniecībās gan rapšu stublājā, gan lapu dzīslās atradām tik daudz stublāju smecernieka kāpuru, ka mudž.

Patlaban viena problēma ir stublāju smecernieku kāpuri, otra – pangodiņi. Ja apstāsieties pie rapšu laukiem, gandrīz visur atradīsiet burbuļainas, uzpampušas, dzeltenīgas, nevis normālas pākstis. Tās ir pilnas ar pang­odiņu tārpiem. Še tev integrētā audzēšana! Būs ražas kritums. Šādi mēs esam integrēti audzējuši. Integrētais vērtējums nu ir ar mīnuszīmi. Sanāk, ka tomēr rutinēta tehnoloģija ir drošāka.

Ja es strādātu nevis pēc integrētās tehnoloģijas, bet rutinēti, zinot, ka stublāja pacelšanās stadijā smecernieki ir jāierobežo, nevis jāskaita vai jāvēzējas ar entomoloģisko tīkliņu, es būtu nomiglojusi un man nebūtu jau šīs vienas negatīvās ietekmes uz ražu stublāju smecernieku dēļ. Pēc tam nākamajā etapā es būtu vienu reizi plānveidīgi nosmidzinājusi pret spīduļiem, pangodiņiem, un nebūtu ražas zuduma.

Tātad no rutinētās audzēšanas pavisam nevajadzētu atteikties?

Es neesmu pret integrēto audzēšanas metodi, es vienkārši redzu, ka tā negarantē vislabākos ražošanas rezultātus. Kas mums ir svarīgi – ekonomiska izaugsme vai bioloģiskā dabas daudzveidība? Tas ir atkal valstisks jautājums. Visi piesauc – būsim ekoloģiski, audzēsim ekoloģisku pārtiku, nepiesārņosim dabu! Ļoti labi, tomēr aplieciniet to veikalā ar saviem maciņiem! Pērciet kraupainos kartupeļus un kraupainos ābolus par divreiz lielāku cenu! Uz šādu rīcību gatavs vien retais. Cilvēki nonāk pretrunā ar sevi. Lai valstī nodrošinātu ekonomisku izaugsmi un sociālu labklājību, ir jābalstās uz augošu un plaukstošu ražošanu, aizvien lielāku un konkurētspējīgāku, lai varam eksportēt savus kartupeļus. Tad to nedrīkst ierobežot ar pseidointegrētiem saukļiem. Mēs pat ar neintegrētām metodēm Latvijas dabas apstākļos esam divreiz draudzīgāki videi nekā Polija vai Nīderlande. Mēs taču varam ar savu standartu tehnoloģiju pierādīt, ka esat tīrāki nekā ungāri, čehi, poļi vai holandieši. Te nepieciešams mārketings no valsts puses. Valstij tad būtu eksports un notiktu izaugsme. Viens zemnieks nevar mārketingu pavilkt eksporta līmenī.

Neredzu, ka esošajam zemkopības ministram būtu vīzija, kā rosināt ražošanu un kā dabūt atpakaļ pirmos ulmaņlaikus, kad Latvija eksportēja lauksaimniecības produktus. Potenciāls mums ir, tikai jāveicina konkurētspēja. Šā brīža modelis, ko valsts ir akceptējusi ar visām pārspīlētajām Eiropas normām un mazākiem atbalsta maksājumiem, tieši otrādi – ierobežo godīgu konkurētspēju Latvijas lauksaimniekam.

Kādos virzienos tad būtu jāstrādā?

Latvijas lauksaimniecības potenciāls ir jāizvērtē daudz profesionālāk nekā patlaban un mērķtiecīgāk jāatbalsta. Sabiedrībā liels vidusšķiras īpatsvars ir noteicošais labklājības veidošanā, šādam mērķim ir jābūt arī lauksaimniecībā. Lielie saimnieki ir ļoti lieli, attīstīti un moderni, viņi tiks galā ar dažādiem šķēršļiem. Manuprāt, vajadzētu fokusēties uz vienu periodu un tajā rosināt vidējo saimniecību modernizāciju un izaugsmi.

Nezinu, vai no valstiskuma viedokļa būtu gudri panākt, ka pēc 10–20 gadiem mums būtu 20–30 megasaimniecības. Protams, ir jābūt rentablam lauksaimniecības biznesam, katram pašam ir jārēķina, lai ražotu maksimāli efektīvi ar iespējami mazākām izmaksām. Nav mākslīgi jāsubsidē nerentabla ražošana. Ar visiem projektiem ir jākonkurē Eiropas mērogā, bet pamatā jābūt nopietnai rēķināšanai. Nevar vienkārši ar emocijām secināt – lūk, reljefa dēļ Latvijā vissvarīgākais ir piens. Ar tādiem argumentiem mūsdienās sen ir par maz.Manuprāt, daudz nopietnāk ir jāstrādā pie mārketinga.

Lauksaimniecības preču produkcijas ražošana būtu jāsavelk kopā ar pārstrādi. Pilnīgi noteikti nepieciešamas inovācijas gan ražošanā, gan pārstrādē. Vajag atbalstu inovatīvajam un kvalitatīvajam, ar mazām mākslīgajām piedevām ražotajam produktam, tas ar modernām mārketinga metodēm ir jāpasniedz pasaulē, nevis jārunā par atbalstu ekoloģiskajiem produktiem.

Mēs klimata dēļ nevaram saražot tādas megaražas kā Vācijā vai Francijā, tomēr izmaksu ziņā varam konkurēt ar šo valstu ražotājiem. Mums ir jāiegulda Latvijas zinātnē, kas pēta mūsu apstākļiem vispiemērotākās šķirnes un rada jaunas šķirnes Latvijai.Agrāk Latvijā bija savas pupu šķirnes, patlaban visi audzē ārzemju pupu šķirnes. To pašu varam teikt par kartupeļiem – cik maz ir vietējo šķirņu! Tomēr nevar vainot lauksaimnieku. Viņš audzē šķirni, kas šobrīd nodrošina vislabāko ražu ar visaugstāko kvalitāti.

Es aicinu lauksaimniekus morāli nobriest domai – ņemam katrs no atbalsta maksājuma vienu vai divus eiro un ieliekam vienā zinātnes vai pētījumu atbalsta maciņā. Brīvprātīgi. Tikai tad varēsim prasīt kvalitatīvu rezultātu pētījumiem, izmēģinājumiem vai zinātnei, jo tad tā nebūs vienkārši ES vai no gaisa nokritusi nauda, bet gan iedota no katra zemnieka maka. Un pētniekiem būs atbildība – zemnieki gaida rezultātu! Es personīgi esmu gatava no katra sava hektāra dot naudu zinātnei – ar nosacījumu, ka tā būs kvalitatīva zinātne un pētījumi. Ražotājam ir jānāk pie zinātnieka un jāstāsta sava vajadzība. Zinātniekam ir jāvērtē, cik liels atbalsts šīs problēmas risināšanai ir vajadzīgs. Ja zinātnieks atradīs risinājumu ražotājam, viņš gan vairāk saražos, gan nomaksās nodokļos un valsts investēto naudu saņems atpakaļ.

Valstī ir jābūt kodolam, kas visu sasaista un vada, un lauksaimniecība nav atrauta no citām nozarēm. Zinātne un pētījumi sākas ar izglītību, tāpēc jānodrošina konkurētspējīga pasaules līmeņa augstākā un vidējā speciālā izglītība lauksaimniecības speciālistiem. Ja ieguldīsim modernā izglītībā un zinātnē, tad būs gan inovatīvi pārstrādes uzņēmumi kartupeļiem, gan tiks izgudrotas superreceptes ilgai piena glabāšanai un garšīgu produktu gatavošanai.

Es ticu Latvijas lauksaimniecībai. Esmu pateicīga, ka man ir no senčiem mantots brīnišķīgs zemes gabaliņš skaistā mazā valstī, kas ir brīva, un šeit ir miers. Manuprāt, nereti par to aizmirstam. Ja vēl vari no zemes plūkt augļus, tad esi laimīgs cilvēks.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada jūlija numurā

Fuente: http://laukos.la.lv/skumji-subsidejam-arzemnieku-biznesu/


Te puede interesar